Cik mums ir laiks un kā mēs to patērējam.
Brīžiem liekas, ka nekam nepietiek laika un kad man būs tas laiks tad gan es visu paskatīšos, padarīšu. Un tad tas brīdis ir klāt, padarām vienu, otro trešo darbu un "Hm", mums vēl ir laiks atlicis, ko nu? Iesaku darīt ko tādu, kas vienmēr licies pievilcīgs,bet pārāk sarežģīts, lai to iesāktu. Pats pamēģināju, ziniet, gandarījums liels. Protams, tik priekš sevis:).
Šeit ir tas lielais jautājums par uzdrīkstēšanos, bet pagaidiet, tas ir par uzdrīkstēšanos tērēt savu laiku, savai dzīvei. Paskatoties no šāda leņķa nemaz vairs nešķiet, ka ir jārēķinās ar kādu un ka mans laiks jātērē tam ko es nevēlos. Baigais dumpinieks? Nē, nē es šeit nerunāju par to, ka esam atbildīgi pret tiem ko pieradinām. Šis stāsts ir par mūsu laika tērēšanu patiešām svarīgām lietām.
Lūk, viens piemērs.
Braucām mājas ar auto un priecājāmies, kā ceļa malā tiek uzstādīti "rādari" (tā man viņus patīk dēvēt). Tieši tajā brīdī radās doma izteikt šo darbību kā pasakā ...un tādā veidā viņi visā valstībā panāca, ka neviens vairs neskrēja virs noteiktā ātruma un visi dzīvoja laimīgi. Smieklīgi vai ne?.
Stāsta morāle. Patiesībā mēs visi iekšēji zinām, kas ir pareizi un kā ir jārīkojas, bet mūsu pašu radītā apkārtējā vide, rada ierobežojumus un izkropļojumus ar kuriem cīnāmies un priekš kuriem tad tērējam mums atvēlēto dārgo laiku, gan "rādaros", gan katrs savā noteikumu pasaulē.
